Būt vai nebūt rūpnīcai Ogrē – Somijas pieredze

Šonedēļ, otrdienas vakarā, Ikšķiles un Ogres būvvaldes pārstāvji un žurnālisti, devās uz Somiju, lai klātienē iepazītos ar diviem «Saint Gobain» stikla vates ražošanas uzņēmumiem Hivinkā (Hyvinkaa) un Forssā (Forssa), un salīdzinātu tos ar paredzamo rūpnīcas Ogrē būvniecības ieceres projektu.

Braucienā piedalījās Ikšķiles novada būvvaldes vadītāja Agnese Pivare-Bokta, «Iksķiles Vēstu» žurnāliste Inga Šulce, Ogres televīzijas pārstāves Dace Tribocka un Inga Skuja, «Vides Vēstu» žurnālists Ģirts Strazdiņš, Ogres būvvaldes pārstāvji Pēteris Zilberts un Uldis Apinis, Doles ielas iedzīvotāju pārstāvis Valdis Rieksts – Riekstiņš, «Ogres Vēstu» un ziņu portāla «Ogrenet» pārstāves Dzintra Mozule un Kristīne Zaķe, Latvijas investīciju un attīstības aģentūras un SIA «Saint-Gobain celtniecības produkti» pārstāvji.

No viena grama stikla – 20 km šķiedras
Ierodoties rīta agrumā rūpnīcas teritorijā Hivinkā un izkāpjot no autobusa, pārsteidza klusums – lai arī rūpnīca strādā 24 stundas diennaktī, pat atrodoties blakus ieejai, nekāds troksnis no cehiem nav dzirdams. Rūpnīca Hivinkā ir apmēram 4000 kvadrātmetru liela un kopā ar noliktavām aizņem apmēram 16 hektāru platību. Tuvākās dzīvojamās mājas atrodas apmēram kilometra attālumā, bet pašu ražotni ieskauj mežs.
Rūpnīcā strādā 140 cilvēki – 115 ir nodarbināti ražošanā, bet 25 ir administrācijas darbinieki.
Hivinkas rūpnīca, kas darbojas kopš 1982.gada, ik gadu saražo 50 000 tonnas gatavās produkcijas – apmēram 160 tonnas dienā. Gatavo produkciju no rūpnīcas ik dienu izved piecas līdz septiņas kravas automašīnas. «60 līdz 80 procentu izejvielu ir otrreizējais stikls,» pastāstīja «Saint-Gobain» tehniskais direktors Hannu Konttila. «Stikls tiek šķirots, mazgāts, kausēts 1400 grādu temperatūrā un nonāk speciālās centrifūgās, kur 1000 grādu temperatūrā tiek veidota stikla šķiedra. No viena grama stikla var izgatavot 20 kilometru garu stikla šķiedru. Vēl siltām šķiedrām pievieno saistvielas, tad masa tiek formēta, dzesēta, presēta un pakota.»

Lielākais uzsvars – uz drošību
Process ir maksimāli automatizēts, tādēļ rūpnīcas darbinieki nonāk saskarsmē pārsvarā ar gatavu produkciju – pārvieto iepakojumus vai arī paceļ stikla vates plāksnes, ja tās sagāžas uz konveijera.
Viskarstākajā cehā, kur tiek kausēts un skalots stikls, ir troksnis un nelabi ož, taču vienīgais cehā sastaptais cilvēks nodarbojās ar uzkopšanu, jo visi pārējie ražošanas procesi notiek automātiski. Darbinieki no speciāli aprīkotas telpas monitoros uzmanīgi novēro centrifūgu darbību. Nākamajā cehā, kur stikla vates «audekls» tiek sagriezts vienādos gabalos, troksnis nav liels, taču ir diezgan putekļains. Lai arī lampu gaismā ir redzams, ko ieelpojam, starp izsniegtajiem aizsarglīdzekļiem ir vienīgi brilles un ķiveres – aizsargmasku nav. «Ieelpotie putekļi neuzkrājas plaušās,» paskaidro rūpnīcas vadītājs Eero Korpio.
«Kompānija liek ļoti lielu uzsvaru uz drošību,» stāsta «Saint-Gobain Oy» Baltijas valstu reģiona direktors Juha Ryypoo. «Pēdējo divu gadu laikā uzņēmumā nav bijis neviena negadījuma, par negadījumiem pieņemot arī tādas reizes, kad darbinieks nejauši iegriež sev pirkstā, paklūp un nokrīt no kāpnēm, vai spiests neatnākt uz darbu kādas veselības problēmas dēļ. Noplūdes vai kādas citas avārijas, rūpnīcā nekad nav notikušas. Nav novērotas arī arodslimības.»

Atkritumu kopējais svars iespaido
Lai arī otrreizējā pārstrādē nonāk gan stikla vates atgriezumi, gan filtru saturs, kopējais atkritumu svars, ko ik gadu izved no rūpnīcas, ir iespaidīgs – 223 tonnas koka un metāla, 464 tonnas nepārstrādājamās stikla vates un dažādu atkritumu, kā arī 4,3 tonnas bīstamo atkritumu – izlietoto akumulatoru, dienas spuldžu un pārstrādātās eļļas. Atkritumus savāc attiecīgi uzņēmumi, ar kuriem «Saint-Gobain» noslēgts līgums. «Saint-Gobain» Latvijas pārstāvis Normunds Mitko apstiprināja, ka līdzīgus līgumus paredzēts slēgt arī Latvijā.

Nepārkāpj piesārņojuma normas
Somijā darbojas ļoti stingras pieļaujamā vides piesārņojuma normas, tādēļ, lai saņemtu atļauju rūpnīcas celtniecībai, ar ietekmes uz vidi novērtējumu nepietiek – ir jādabū arī dabas aizsardzības institūcijas atļauja.
Izmeši nonāk tikai gaisā – regulāro grunts un ūdens mērījumu rezultāti apliecina, ka tajos piesārņojuma nav.
Izmeši, kas nonāk gaisā, tiek mērīti divreiz gadā un to dara neatkarīgs uzņēmums, kura pārstāvji ierodas veikt mērījumus, iepriekš par savu vizīti nebrīdinot. Kontroles mērījumus veic piecām pozīcijām – putekļiem, organiskajām sastāvdaļām, amonjakam, fenolam un formaldehīdam. Pēdējie izmešu mērījumi tika veikti 2007.gada 20.septembrī, un rezultāti liecina, ka viss ir normas robežās:

 

Mērāmā viela	Rezultāti 20.09.2007. (mg/m3)	Valsts noteikti normatīvi (mg/m3)
Putekļi	35	20 – 50
Organiskās sastāvdaļas	37	10 – 50
Amonjaks	12	5 – 15
Fenols	3	5 – 15
Formaldehīds	7	5 - 10

Ogrē amonjaku ražot neplāno
Tā kā rūpnīcā Hivinkā tiek ražotas arī saistvielas, uzņēmumā pievērš pastiprinātu uzmanību, lai tās nenonāk saskarsmē ar vidi – zem katras tvertnes ar indīgo vielu atrodas drošības baseins. Gadījumā, ja tvertnē radīsies sūce, amonjaks, fenols, vai formaldehīds nenonāks saskarsmē ar grunti vai ūdeni.
Ja rūpnīca uz Ogres un Ikšķiles pašvaldību robežas tomēr tiks uzcelta, saistvielas iepirks no Somijas vai Igaunijas, taču tās neražos uz vietas. «Pie jums tās nonāks «zupas» veidā – saistvielu šķīdumā ūdenī,» skaidroja «Saint–Gobain Oy» tehniskais direktors Hannu Konttila. «Šķīdumu transportēs autocisternās, līdzīgi kā pārvadā degvielu, un uzglabās tvertnēs ar drošības baseiniem – tāpat kā Somijas rūpnīcās.»
Nekādus papildu nodokļus vai sodanaudas par vides piesārņojumu rūpnīcai nav jāmaksā, jo pieļaujamās piesārņojuma normas nekad netika pārsniegtas. «Rūpnīca aprīkota ar jaudīgām attīrīšanas iekārtām, kurām tika tērēti apmēram 15 procenti no kopējām būvniecības izmaksām,» skaidroja H.Konttila.

«Jūsu dīvāns var būt bīstams»
H.Konttila uzsvēra, ka cilvēki bieži vien pārspīlē saistvielu kaitīgumu. «Šīs pašas vielas tiek izmantotas arī plastmasas un kokrūpniecībā,» skaidroja viņš. «Jūs taču bez bažām lietojat plastmasas izstrādājumus! Tas ir tāpēc, ka kaitīgās vielas pēc apstrādes kļūst inertas un plastmasas spainis nenodarīs jūsu veselībai nekādu kaitējumu. Tāpat formaldehīdu aktīvi izmanto mēbeļu ražošanā, piemēram, ar to var būt pārklātas jūsu dīvāna koka detaļas. Taču, ja tās nonāks saskarsmē ar ūdeni, formaldehīds atkal sāks izgarot un jūsu pašu dīvāns kļūs bīstams. Kaitīgās vielas, ko izmantojam stikla vates ražošanā, pēc apstrādes kļūst inertas – un nekļūs aktīvas pat saskarsmē ar mitrumu. Šī iemesla dēļ darbinieki, kuri strādā ražošanā, nelieto nekādus aizsarglīdzekļus.»

Lielie uzņēmumi nodrošina 85 procentus darbavietu
Tiekoties ar Hivinkas pašvaldības pārstāvjiem – pašvaldības tehnisko direktoru Jyri Matila un Hivinkas tirdzniecības kameras vadītāju Anne Wickstrom, viesiem bija iespēja vairāk uzzināt par pilsētas attīstības virzieniem, kā arī iedzīvotāju attieksmi.
«Hivinka ir ļoti attīstīta rūpnieciski,» apstiprināja J.Matila. «Blakus pilsētai atrodas astoņi lieli ražošanas un loģistikas uzņēmumi, Isover ražotne ir tikai sestā pēc lieluma – lielākais uzņēmums ir «Konecranes Int Ltd», kas ražo paceļamās ierīces un nodarbina vairāk nekā 900 cilvēkus. Tāpat Hivinkas apkaimē atrodas dzelzceļa vagonu remontrūpnīca, Kone Corporation, kur ražo liftus un eskalatorus, kā arī santehnikas un kabeļu ražotnes. Varētu teikt, ka Somijas pašvaldību starpā notiek cīņa par to, lai šādi objekti atrastos tieši viņu teritorijā, jo pašvaldībai tas ir ne tikai ienākumu avots, bet arī darbavietas. 85 procenti Hivinkas iedzīvotāju, kuru pavisam ir apmēram 45 000, nodarbināti šajos uzņēmumos un bezdarbs pilsētā sastāda sešus procentus. Starp citu, Hivinkas iedzīvotāju skaitam ir augoša tendence un pieaugums sastāda apmēram vienu procentu gadā.
Galvenais pilsētas iedzīvotāju ieguvums, protams, ir darbavietas, taču lielie uzņēmumi iegulda līdzekļus sporta un kultūras atbalstam Hivinkā.»
Lai padarītu rūpniecisko zonu pievilcīgāku ražotājiem un lielajiem uzņēmumiem, pašvaldība tērē naudu infrastruktūrai – izbūvē ceļus un velk gāzes vadus. Hivinka attīstās uz dienvidiem, bet rūpnieciskā zona neskar pilsētas centru.

Vairāk satrauc transporta radītie izmeši
Sabiedriskās apspriešanas Hivinkā un arī citās Somijas pašvaldībās notiek līdzīgi kā pie mums. «Cilvēkus informējam ar plašsaziņas līdzekļu starpniecību, rīkojam preses konferences un tikšanās ar interesentiem, savukārt tie Hivinkas iedzīvotāji, kuri dzīvo paredzamās apbūves vietas tuvumā, saņem vēstules ar informāciju un aicinājumu piedalīties aptaujā,» pastāstīja J.Matila. «Sākotnēji iedzīvotāju attieksme pret Isover rūpnīcas celtniecību bija noraidoša, taču viņus vairāk satrauca nevis pašas rūpnīcas, bet ar to saistītā transporta radītais troksnis. Protams, bija arī tādi cilvēki, kas ir pret attīstību vispār. Lai arī kā – tie, kas agrāk bijuši pret rūpnīcas celtniecību, vairs ne par ko nesūdzas. Vēl vairāk – daudzi apzināti izvēlas dzīvot rūpnīcas tuvumā. Šajā apkaimē pūš galvenokārt dienvidrietumu vēji, taču arī par smakām sūdzību nav bijis.»
Jautāti par iedzīvotāju aktivitāti sabiedriskajās apspriedēs, pašvaldības pārstāvji nevarēja atbildēt, kāda tā bijusi Isover ražotnes apspriedes laikā, jo tā notika pirms 25 gadiem, taču minēja citu iedzīvotāju aktivitātes piemēru. «Pavisam nesen piedalījos sapulcē, uz kuru atnāca apmēram 300 iedzīvotāju, kuru neapmierinātība saistījās ar grants ieguvi Hivinkā,» atzina J.Matila. «Ko varu pateikt – gāja karsti!»
Savukārt J.Ryyppo vēlāk pastāstīja, ka tuvākie ražotnes kaimiņi ir mazdārziņu īpašnieki un, tāpat kā latvieši, audzē piemājas dārzos dažādus sakņaugus, bez bažām lietojot tos uzturā. Jautāts par skābajiem lietiem, J.Ryyppo tikai pasmaidīja – vietējie iedzīvotāji nemaz nezina, kas tas ir, jo tāda parādība Somijā diez vai kādreiz būs vērojama stingro normu dēļ.

Apzināti izvēlas dzīvot blakus rūpnīcai
Vizītes blīvā grafika dēļ, ogrēniešu un ikšķiliešu delegācija nepaguva iepazīties ar ražotni Forssā – pilsētā Somijas dienvidos. Tajā dzīvo apmēram 25 000 cilvēku, pilsēta pēc platības līdzīga Ogrei, taču rūpnieciskā zona atrodas netālu no pilsētas centra. Rūpnīca Forssā tika uzcelta 1971.gadā un sagādājusi raizes daudziem pilsētas iedzīvotājiem, jo tā darbojās ar mazuta kurināmo un izmešu smaku varēja sajust ar ožu.
Taču, kopš rūpnīcā tika ieviesta gāzes apkures sistēma, neviena sūdzība nav saņemta. Arī Forssas rūpnīca pamazām «apaug» ar privātmājām, jo cilvēkus nebiedē divu rūpnīcu tuvums (pretī Isover ražotnei atrodas celtniecības materiālu ražotne. – K.Z.) Arī vienīgā iedzīvotāja, ar ko izdevās parunāt, viesojoties Forssā, pārcēlās uz dzīvi rūpnīcas tuvumā tikai pirms gada. «Pārcēlos uz šejieni, jo pilsētas centrs, veikali un skola atrodas pavisam tuvu,» savu izvēli motivēja Forssas iedzīvotāja Mia Ranta. «Tas, ka blakus atrodas rūpnīca, man netraucē un nekādu problēmu saistībā ar to man nav bijis. Vienīgais, ko esmu dzirdējusi no kaimiņiem, bijušas sūdzības par to laiku, kad ražotnē dedzināja mazutu. Taču, ja manas mājas otrā pusē kāds gribētu uzcelt vēl vienu, bet gar mājas logiem braukātu smagais autotransports, tad es protestētu. Tas radītu neērtības un apdraudētu bērnu drošību.» Uz jautājumu, vai kāds no Mias ģimenes locekļiem ir nodarbināts «Saint–Gobain» rūpnīcā, sieviete atbildēja apstiprinoši. Taču radniecība ir diezgan attāla – tur strādā māsīcas vīrs.